Nekad “nedzēsiet” sodu ar etiķi. Paskaidrošu, kā būtu jādara
Nesen, gatavojot mīklu kārtējam pīrāgam, pēkšņi apstājos virtuvē ar karoti sodas rokās un aizdomājos: kāpēc mēs vispār to slāpējam? Kurš un kad nolēma, ka soda obligāti ir jāslāpē ar etiķi, pirms to pievienot mīklai?
Padomājiet mirkli. Te stāv parasta soda, mierīgi gaida savu kārtu, bet blakus – etiķis. Kādā brīdī kādam ienāca prātā doma, ka vispirms tie jāapvieno, jāpavēro burvīgā čūkstēšana, jāapbrīno šis šovs un tikai tad jāpievieno jau “nomierinātais” maisījums mīklai?
Iespējams, tas notika apmēram šādi. Kādai vecvecmāmiņai nejauši gadījās redzēt, kā soda jautri puto kopā ar etiķi, un viņa nodomāja: “Ja puto, tad jau mīkla būs gaisīgāka!” Un šis reiz veiktais eksperiments kādu iemeslu dēļ kļuva par dogmu, izdzīvoja paaudzes un saglabājās gandrīz katrā mūsu plašās valsts virtuvē.
Bet paskatīsimies uz to no cita skatu punkta – vai tiešām sodu vajag slāpēt?
No ķīmijas viedokļa viss ir pavisam vienkārši: soda (nātrija bikarbonāts) reaģē ar skābi (piemēram, etiķi), izdalot ogļskābo gāzi, kas arī piešķir mīklai gaisīgumu.
Taču ir viena neliela problēma: reakcija sākas uzreiz pēc sajaukšanas un beidzas burtiski pēc dažām sekundēm. Un te rodas jautājums: vai tiešām mēs ticam, ka visi šie vērtīgie burbuļi sagaidīs ceļojumu līdz krāsnij?
Patiesībā, kamēr mēs apbrīnojam aktīvo reakciju karotē vai bļodā, gāze jau ir paspējusi “aizbēgt”. Rezultātā mīklai tiek pievienots “izdvests” sodas un etiķa maisījums, kurš vairs nedod nekādu īpašu gaisīgumu.
Daudz loģiskāk būtu pievienot sauso sodu tieši mīklai, it īpaši, ja tās sastāvā jau ir kāds skābs elements: kefīrs, jogurts, citrona sula vai pat skābenas ogas. Tad reakcija sāksies nevis karotē, bet tieši mīklā un turpināsies krāsnī, iedarbojoties temperatūrai, piešķirot jūsu cepumiem īstu pufīgumu un vieglumu.
Starp citu, profesionāli maiznieki šo ideju apstiprina. Maz ticams, ka kulinārijas kursos jums liks veikt šo brīnišķīgo “čūkstēšanas rituālu”. Gluži pretēji – viņi, visticamāk, būs pārsteigti, kāpēc vispār nolemjat jau laikus iznīcināt visu gaisīguma maģiju.
Vēl viens arguments pret sodas slāpēšanu – garša. Ja ar etiķi mazliet pārspīlē, var sanākt pīrāgs, kas vairāk atgādina salātus ar mērci, nevis desertu. Kāpēc riskēt, ja to var viegli izvairīties?
Lasi vēl: Kaimiņš paņēma visas mūsu 5 litru pudeles un ietaupīja daudz naudas
Bet zini, kas ir pats interesantākais? Neskatoties uz visiem loģiskajiem argumentiem, tūkstošiem cilvēku joprojām turpina slāpēt sodu un pat izskaidro to kā gandrīz vai mistisku tradīciju. Iespējams, viņiem patīk šis process – tas šķiet svarīga ēdiena gatavošanas sastāvdaļa, it kā virtuves burvestība, bez kuras pīrāgs vienkārši neizdosies.
Tātad – vai tas ir kulinārs maldīgums, kuru mēs neatlaidīgi nododam no paaudzes paaudzē, vai tomēr slēpta “slāpētās sodas” vara, ko saprot tikai izredzētie? Godīgi sakot, es jau sen esmu atteicies no šī rituāla un neesmu pamanījis savos pīrāgos nekādu kvalitātes kritumu. Gluži pretēji – cepumi kļuvuši pufīgāki, garšīgāki un vienmērīgāk paceļas krāsnī.
Bet varbūt es kaut ko esmu palaidis garām? Iespējams, slāpētajai sodai tiešām piemīt kāds mistisks kulinārais spēks, par kuru es vienkārši nezinu? Kāpēc jūs slāpējat sodu vai arī kāpēc no tā esat atteikušies? Varbūt jums ir kāds īpašs noslēpums, kas nodots no vecmāmiņas mazmeitai? Gaidu jūsu argumentus komentāros – izdibināsim patiesību kopā!
